7%

Šīs rindiņas der pārlasīt vismaz reizi nedēļā!
Šīs atziņas publiskojusi 90-gadīgā Regīna Berta Klīvlendā, Ohaijo. Tās pirmo reizi viņa uzrakstīja savā 45 gadu jubilejā, atzīmējot to, kādu „dzīves mācību” (atziņas) viņai devusi dzīve:
1. Dzīve nav taisnīga, bet tomēr laba.
2. Ja šaubies, pasper vēl solīti uz priekšu.
3. Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu naidam.
4. Darbs nerūpēsies par tevi, kad Tu slimosi. To darīs Tavi radi un draugi. Sargi šis attiecības!
5. Katru mēnesi apmaksā savus parādus.
6. Ne vienmēr jāvinnē katrā strīdā. Piekrīti vai nepiekrīti.
7. Paraudi kopā ar kādu. Tas dziedē labāk, nekā asaras vienatnē.
8. Ir pieļaujams dusmoties uz Dievu, viņš to sapratīs.
9. Krāj pensijai no pirmās algas.
10. Kad lieta nonāk līdz šokolādei, pretoties ir bezcerīgi.
11. Izlīgsti ar savu pagātni, lai tā nesabojātu Tavu tagadni.
12. Drīkst sev atļaut raudāt savu bērnu klātbūtnē.
13. Nesalīdzini savu dzīvi ar citu dzīvēm. Tev nav priekšstata, kādi ir viņu pārbaudījumi.
14. Ja attiecībām ir jābūt slepenām, Tev tajās nav jāiesaistās.
15. Viss var mainīties vienā acumirklī. Bet nesatraucies Dievs acis nepiever ne uz mirkli.
16. Dziļi ieelpo, tas apskaidro domas.
17. Tiec vaļā no visa, ko nevar nosaukt par derīgu, skaistu vai jauku.
18. Tas, kas nenogalina, padara Tevi stiprāku.
19. Nekad nav par vēlu skaistai bērnībai. Taču otrā bērnība ir atkarīga tikai no Tevis.
20. Kad pienāk laiks sekot tam, ko patiesi mīli, nesaki „nē”.
21. Dedz sveces, lieto labus palagus, valkā skaistu veļu. Neko netaupi īpašam gadījumam. Tas īpašais gadījums ir šodien.
22. Sagatavojies ar uzviju, pēcāk lai notiek, kam lemts.
23. Esi ekscentrisks tagad. Negaidi vecumdienas, lai vilktu spilgti sārtu veļu.
24. Pats svarīgākais orgāns seksā ir – smadzenes.
25. Neviens, izņemot Tevi, nav atbildīgs par Tavu laimi.
26. Jebkuras, tā dēvētās „katastrofas” laikā uzdod jautājumu „Vai tam būs nozīme pēc pieciem gadiem?”
27. Vienmēr izvēlies dzīvi.
28. Piedod visiem un visu.
29. Tev nav jāsatraucas par to, ko citi par Tevi domā.
30. Laiks dziedē gandrīz visu. Dod laikam laiku!
31. Nav svarīgi vai ši situācija ir slikta vai laba – tā mainīsies.
32. Neuztver sevi nopietni. Neviens tā nedara.
33. Tici brīnumiem.
34. Dievs Tevi mīl tāpēc, ka ir Dievs, nevis tāpēc, ka Tu kaut ko esi vai neesi izdarījis.
35. Nevajag pētīt dzīvi. Tu parādies tajā un paveiksi tik, cik iespēsi.
36. Novecot ir daudz veiksmīgāka alternatīva, nekā mirt jaunam.
37. Taviem bērniem ir tikai viena nākotne.
38. Nobeigumā jēga ir tam, ka Tu esi izbaudījis mīlestību.
39. Izej pastaigāties katru dienu, brīnumi notiek katrā vietā.
40. Ja mēs saliktu kaudzē visas mūsu problēmas un salīdzinātu tās ar svešām, mēs ātri savāktu savējās.
41. Skaudība ir veltīgs laika patēriņš. Tev jau ir viss, kas vajadzīgs.
42. Tomēr pats labākais vēl ir priekšā.
43. Nav svarīgi, kā Tu jūties, piecelies, apģērbies un izej cilvēkos.
44. Nepiekāpies.
45. Kaut dzīve nav pārsieta ar lenti, tā tomēr ir dāvana.
Izrēķināts, ka 93% cilvēku nepārsūtīs šo ziņojumu. Ja attiecaties uz tiem 7 %, kuri tomēr pārsūtīs, dariet to, izmatojot virsrakstu 7 %.

I been up and down these same damn roads, nothing ever seems to change You Grow a little older, then one day the strange becomes mundane

bija tumšs rudens vakars, pūta ass vējš apkārt gaismu sniedza tikai vecās laternas ceļa malā, tās sniedzās tik tālu cik vien bija iespējams redzēt. Viņš pa šo ceļu jau gāja ļoti ļoti ilgu laiku, tas viņam bija sniedzis daudzas atmiņas..  tagad ejot par to viņš izjuta sāpes, sāpēja viss, kurpju zoļu pieskāršanās tam, gaiss ko viņš elpoja un lietuslāses kas kā mazas adatas sitās viņa sejā. viņš mīleja lietu. vienmēr bija mīlējis, šobrīd pat tas likās auksts un tajā pašā laikā salds.. tā bija dīvaina sajūta! skatoties uz, plaisām un bedrēm uz šī ceļa viņš jutās skumjš, ka arī tas kas viņam sniedzis tik daudz laimes brīžu un atmiņas - parasts ceļš, mirst.. lēnām skatiens kļuva bālāks, neizteiksmīgāks attēls izplūda, bet viņs saprata ka neizplūda attēls, tas bija viņš kas izplūda, asarās, asarās par to ka neies vairs pa šo ielu, neizbaudīs ierastos skatus, nepiestās pie lielajiem krūmājiem tā malā. viņš turpināja ceļu, galvu plosija daudzas domas, atmiņas visas sajaukušās vienā kamolā kurš vandijās pa viņa galvu kļūstot tikai lielāks. kamols bija pilns ar laimi, prieka brīžiem, mīlestību, un katrā noteiktā ceļa vietā no kamola izšāvās attiecīgā atmiņa, bet tas vairs nebija tas, tās bija atmiņas, visu dzīvi viņš bija bvalstijies un mācijies no tām, šajā vakarā kamolam bija apvalks, caurspīdīgs, maigs, bet necaursitams.. turpinot ceļu ar daudzām domām no kurām neviena nebija saprotama, līdz galam izdomāta viņs ieraudzija zīmi. "ceļa remonts" un aiz tās bija jauns ceļš.. svaigs tīrs kas tā vien gaidija cilvēkus kas pa viņu ies ar saviem stāstiem, emocijām, atmiņām.. viņs apstājās uz apgriezās riņķī. steidzās lieliem soļiem, sāka skriet, pēkšņi viss galvā bija pazudis, viņs vienkārši skrēja.. skrēja.. skrēja.. brīdī kad bija asniedzis sānceliņu uz kura bija pavadīts viņa viens no laimīgākajiem dzīves posmiem viņs pieliecās un pacēla no bedres akmentiņu, noskūlpstija, ielika kabatā un devās tālāk.. tumsā..

pēc nedēļas ceļa vietā bija jauna skaista iela ar jaunām gaismām, tīra no emocijām un atmiņām.. viņš nekad tur vairs negāja..

mēs esam gaiss, mēs neesam zeme..

kopš mana pēdejā ieraksta daudz kas ir mainijies, daudz kas ir spējis saglabāties nemainīgs.
mans blogs ir atstāts novārtā, aizmirsts, bet ne zudis.. tas tomēr te ir un pastāv, un es atkal tajā rakstu!

manas sajūtas spiežot šos melnos taustiņus šobrīd ir dīvainas.. šobrīd visapkārt ir daudz neviltotas laimes brīži, smaidi, smiekli,bezrūpība.. bet ir arī skumjas, asaras, vilšanās.
tas viss vienmēr pastāv mūsos un mums apkārt, tapēc mēs esam cilveki, mēs spējam just, mīlēt, domāt..
bieži viļos šajā materiālajā pasaulē, visbiežāk tad, kad saprotu ka pats atkal esmu ieslīdējis tajā kā pa stāvu slidkialniņu kuram nav trepes pa kurām uzrāpties atpakaļ, atpakaļ augšā un atslēgt domas no materiālās pasaules, no brīžiem kuros domāju par sevi un visām tām nenozīmīgajām lietām, stulbajiem aizspriedumiem, domām, nepareizajiem viedokļiem..

jau vakar es kāpu pa šīm trepēm, atradu pats sevi, atkal! izrāpos no tās melnās masas ko sauc par ikdienas rutīnu, kurā gribot negribot noslēdzas prāts un domā materiāli nevis garīgi.. tur arī es sevi pazaudēju, ik pa laikam slīkstot šai purvā un sniedzoties ar rokām uz augšu, pēc palīdzības.. nevajag. ir jāsaprot, jāapzinās ka tu pats spēj tikt ārā, ja vien saņemies un spēj ieklausīties dabā, tuviniekos, pasaulē.. ne jau dabā kā pasaulē ar ēkām,tiltiem, ceļiem... ne jau tuviniekos kā cilvēkos ar ikdienas darbiem un problēmām, ne jau pasaulē kurā dzīvojam..

jāieskatās dziļāk, tur kur nevalda aizspriedumi, dusmas, aizvainojumi.. pa logu var paskatīties divējādi..

jāieklausās ir putnu dziesmās, vēja šalkoņās, tuvienieku apskāvienos, pasaules skaistumā kas slēpjas tās vienkāršumā...

esmu atkal izrāpies ārā un stāvu pats uz savām kājām, tās neslīd, nevelk uz slidkalniņa pusi kā mazam bērnam uz rotaļlietu veikalu. es priecājos par gaisu ko elpoju, par zaļajiem kokiem, par kukainīti pagalmā, tas viss man ir dots un to visu es spēju izmantot, neierobežoti..! tas ir jāsargā un jābauda kamēr ir..!

Cilveki visu uztver pašsaprotami, tas bija,ir un būs, nekur jau nepazudīs.. tā mēs domājam. tas var pazust jebkurā brīdī.. tas viss. visdažnedažādākajos veidos.. mēs vienkārši esam pieraduši, cilveki pierod pie visa..

novērtējiet, nepierodiet. turieties pie tā kas jums ir! jo tā ir jūsu bagātība.! baudiet..! šodien es baudu, visu!


vel tikai nobeigumā.. grāmata, kas man palīdzēja atkal atvērt acis plašāk kā mēs to parasti daram.. dēļ šīs grāmatas esmu mainijis domas par Černobiļu, kas ir kā labs piemērs tam, kas var izbeigt visu šo skaisto..
un tādas lietas ir ļoti ļoti daudz.. vienkārši izejat ārā, pasmaidiet, samīļojiet savus tuvos, lai viņi apzinās cik viņi ir jums svarīgi.! tas nekad nevar būt par daudz!

Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa Lūgšana"...

Acis..

Šis stāsts būs atmiņas.. kā jau katra cilvēka galvā svaidās daudzas lielākas un mazākas, patīkamākas un nepatīkamākas, spilgtākas un blāvakas.. šī ir viena no īpašākajām.. ne tāpēc ka šajā noteiktajā dienā notika kas īpašs, nē! šīs atmiņas ir īpašas, jo tās ir stimuls, mācība, vēstijums man un citiem... diemžēl šāda tipa vēstijumus mēs neuztveram, vienkārši nepamanam..
Šis stāsts sākās kādā skaistā rudens dienā.. aceros bija patīkami silta, saulaina rudens diena.. kā jau pats esmu dzimis rudenī man rudens ir sirdij tuva lieta.. patīkami sajust kā pēc skaistās krāšņās vasaras pasaule lēnām gatavojas lielajām pārmaiņām - ziemai.. atceros, ka tjā dienā satiku sev tuvu cilvēku - draugu.. un pēc satikšanās devos tā teikt "mājup" kā jau biju paspējis iesaukt savas Rīgas naktsmājas - Juglas kopmītnes.. stāvot pieturā, gaidot tik ļoti iecienīto 40. autobusu man blakus piebrauca jauna māte ar savu pirmdzimto ratiņos.. šajā brīdī vel nenojautu cik ļoti šis bērns mani iespaidos uz atlikušo dzīvi (ir pagajis pusgads, bet visu atceros tā itkā tā būtu tā pati diena pirms 6 mēnešiem). Gaidītais autobuss nebija ilgi jāgaida.. piestājot tam atvērās durvis un melnā masa - cilvēki sāka tajā gāzties iekšā.. lai tik paspētu, lai atrastu sēdvietu - kā nu kurš.. Jaunā māte viena pati nevarēja iecelt ratiņus autobusā, es palīdzēju.. izmetusi klusu "paldies" tā piestāja pretī durvīm pie loga.. kā jau 40 autobusam raksturīgi - vietu nav - viss piebāzts! tā nu es iespraucos pie loga un stāvēju iepretim bērnu ratiņiem..
Pietura paskrēja pēc pieturas.. autobuss lēnām virzijās pa savu maršrutu uz priekšu.. Laikam ejot sāku vērot dūmojošās mašīnas, nogurdinātos un nomāktos cilvekus, pelēkās ielas, bez lapām atstātos kokus.. un tad.. mans skatiens sadūrās ar pretskatienu.. uz mani ar savām pelēkzilajām lielajām acīm skatijās šis bērns.. mazā dvēselīte ko pirms neilga brīža biju palīdzejis iecelt autobusā.. viņš uz mani skatijās un nenovērsās. vienkārši vēroja manas acis ar neslēptu izbrīnu.. tas man lika aizdomāties, par ko viņs tā brīnās.. ko viņs tajās pamanija.. mūsu acu kontakts turpinājās vel pāris minūtes.. tad ES novērsos.. iemeslu nezinu, nēesmu no tiem cilvekiem kuru baida acu kontakts.. iespējams sakautrējos ko padomās mazā māte - viens jaunēklis truli stāv un skatās uz viņas bērnu.. nepagāja ne minūte un mēs atkal saskatijāmies.. viņs turpināja mani vērot ar savāl lielajām tīrajām acīm.. un tad es sapratu.. sapratu kapēc arī mani tā piesaistija viņa skatiens..
Mazā bērna acīs bija izbrīna par to, kādēļ manas acis nestaro tāpat kā viņa..
Cilvēki spēj noslēpt, norobežot un iespējams pat aizmirst daudz ko.. bet acis nodod.. ne velti pastāv teiciens - Acis - dvēseles Spogulis. visi mūsu pārdzīvojumi, visas problēmu atstātās sāpes, izmisumi, dusmas un emocijas atstāj mazu daļiņu no sevis mūsu acīs.. tapēc arī cilvēku acis mainās dzīves gaitā.. mainās krāsa, mainās skatiens, mainās to dzidrums..
Šī bērna acīs nebija sāpes, nebija pārdzīvojumi un spilgtas emocijas.. viņas vel nezināja kas tas ir..  šis bērns vel tikai stāvēja visu šo emociju priekšā, stāvēja uz sliekšņa gaidīdams, kad beidzot tas viss sāksies.. mazās dvēselītes acis bija kā balta tīra lapa, kā jauna grāmata kura grasās tikt piepildīta ar stāstiem, vārdiem atkāpēm.. arī svītrojumiem un plaisām..
Cilvēki aizmirst, aizmirst vai vienkārši neatceras ka arī viņi paši kādreiz tādi bijuši.. bijuši sākumā.. arī es biju to aizmirsis. Bet šis acu skatiens, šī vistīrākā saikne ar cilvēka iekšējo pasauli man to atgādināja, tas mani tā teikt ievilka sevī un uz mirkli ļāva man paskatīties ar viņa acīm.. Šajā brīdī manī uzreiz bija spilgtas pārdomas.. saistībā ar mazo dvēselīti kura vel tikai visu pieredzēs.. par ko tā izaugs? kas dzīve notiks ar šo skatienu? kā tas mainīsies> vai šī neviltotā un dabīgi spožā dzirksts izzudīs? man bija gan ļoti ļoti žēl mazās dvēselītes, gan tai pat laikā liels prieks..
Žēl tāpēc ka tā vel tikai mācīsies izdzīvot šajā pasaulē, vel dzīs savas saknes grūtajā dzīves upes sākumceļā...
un šai dvēselei vel tikai priekšā visas sāpes un pārdzīvojumi kas to sagaida.. Bet mani saviļņoja arī tas kā tā sajutīs pirmās prieka asaras.. pirmo draudzību, mīlestību.. ieraudzīs Dabas skaistumu visapkārt, ieraudzīs saullēktus un saulrietus.. zvaigžņotas nakts debesis...
Es nezinu kā mainīsies šīs lielās pelēkzilās acis.. ar kādiem notikumiem tiks pierakstīta viņa dzīves grāmata, kādus līkločus un šķēršļus sagādās dzīves upe.. bet es zinu ka šīs acis man iemācija.. atslēgties no visām raizēm, un baudīt mirkli, paskatīties uz pasauli bērna acīm.. jaunām, dzīvespriecīgām, arī nedaudz naivām, bet galvenais - tīrām no rūpēm un ikdienas pārdzīvojumiem...
Ceļš uz kopmītnēm vel nekad nebija bijis tik skaists...

Kas ir Mīlestība?..

Jūsu sirds sitas kā traka, jums aizraujas elpa?
Tā nav Mīlestība – tā ir Simpātija.
Jums ir grūti pat fiziski atrauties vienam no otra?
Tā nav Mīlestība – tā ir Iekāre.
Jūs lepojaties ar savu partneri?
Tā nav Mīlestība – tā ir Veiksme.
Jūs vēlaties vienmēr būt kopā ar partneri?
Tā nav Mīlestība – tā ir Vientulība.
Jūs ar viņu esat kopā tāpēc, ka tā vajag?
Tā nav Mīlestība – tā ir Uzticība.
Jūs atbalstāt partneri tikai tāpēc, lai viņu neapvainotu?
Tā nav Mīlestība – tas ir Žēlums.
Jūs esat kopā ar partneri viena skūpsta dēļ?
Tā nav Mīlestība – tā ir Nedrošība.
Jūs piederat partnerim, jo neko tur nespējat padarīt?
Tā nav Mīlestība – tā ir Stipra Aizraušanās.
Jūs piedodat partnerim visas kļūdas?
Tā nav Mīlestība – tā ir Draudzība.
Jūs ik dienas apgalvojat, ka vienmēr domājat tikai par savu partneri?
Tā nav Mīlestība – tie ir Meli.
Jūs jūtat gatavību visu atdot partnera dēļ?
Tā nav Mīlestība – tā ir Žēlsirdība.


Mīlestība ir velte, kas potenciāli dota katrai dvēselei. Tomēr ne jau katrs cilvēks savā mūžā to spēj izmantot. Cilvēkiem spēja patiesi mīlēt ir daudz retāka nekā mākslinieka vai mūziķa talants. Lai pasaulīgās dzīves laikā iegūtu šādu mīlestību, dvēselei ir daudz jāstrādā. Cilvēkam kopā ar dvēseli ir jāaug, jāattīstās, jāpilnveidojās. Īsta mīlestība taču nozīmē arī lielu dvēseles sasprindzinājumu. Ne jau katrs ar to var tikt galā. Cilvēki visbiežāk par mīlestību uzskata pretējā dzimuma ķermeņu tiekšanos vienam pēc otra. Labi ja tā ir ne tikai ķermeņu pievilkšanās, bet arī raksturu pievilkšanās, simpātijas, ko izraisa tās vai citas otra cilvēka rakstura iezīmes, ieradumi, īpašības. Tad cilvēku tuvība ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla. Tā vel nav mīlestība, tas ir pirmais solis ceļā uz mīlestību. Kas tad ir mīlestība???Pilnīgi nesavtīgas jūtas, kad divi cilvēki kļūst par vienu veselumu un apmainās ar savām kvalitātēm, savas mīlestības enerģiju.Tas ir kas vairāk par fizisko un emocionālo tuvību, tā ir garīga tuvība. Tā ir dvēseļu savienība, kas nav atkarīga nedz no atšķirtības, nedz no nāves. Kad ķermenis zūd, dvēseles paliek, mīlestība paliek. Ja ir šāda mīlestība neuzticība nav iespējama. Diemžēl divas dvēseles, kas būtu uz šādu mīlestību spējīgas, sastopas diezgan reti. Mēdz būt tā, ka divu cilvēku attiecības sākas tieši ar abpusēju milzīgu pašatdevi, ar milzīgu mīlestības sasprindzinājumu, bet šīs jūtas ātri apdziest, jo šiem cilvēkiem nav spēka ilgi izturēt tādu jūtu kvēli. Vēl biežāk gadās, ka spēcīga, attīstīta dvēsele, kas ir spējīga just īstu mīlestību, satiek mazāk cienīgu partneri, kas baidās no šādu jūtu sasprindzinājuma un bēg no tām vai arī neko nedod pretī mīlošajam, jo pats nav spējīgs uz tikpat spēcīgām jūtām. Bet mīlošais tik un tā mīl, tapēc ka viņam ir nepieciešams kādam dot savas dvēseles enerģiju- mīlestības enerģiju.

Pieņem..

 „Elle citos”. Cilvēks vienmēr domā šādi. Viņš vienkārši pauž izplatītu neizpratni, bieži sastopamu ilūziju. Ja esat nelaimīgs, tad domājat, ka tādu jūs padarījis kāds cits cilvēks. Ja jūtat dusmas, uzskatāt, ka tās jūsos izsaucis kāds cits. Vienmēr tas ir kāds cits!cilvekiem vienkārši ir ierasts novelt vainu uz citiem..

Ja tu izjūti naidu, to izjūti TU. Ja esi nelaimīgs, nelaimīgs esi TU. Neviens tev to neuzspiež. Neviens nevar novest tevi dusmās, ja pats neesi nolēmis tās izjust. Un, kad esi nolēmis, tad jebkurš var tev palīdzēt, tad jebkuru var izmantot par ekrānu. Un tu varēsi projicēt. Neviens nevar padarīt tevi nelaimīgu, kamēr pats neesi nolēmis tāds būt. Tad visa pasaule centīsies tev palīdzēt – kļūt nelaimīgam...


Vai tu kādreiz jūti galvu, ja tā nesāp? Ja galva nesāp, tu nejūti, ka tā vispār ir. Kad esi slims, tu jūti savu ķermeni. Kad esi vesels, tu to nejūti.

Ja tu saproti to vienkāršo patiesību, ka galvassāpes liek tev apzināties galvu, slimība spiež apzināties ķermeni, tātad ir kaut kas līdzīgs slimībai arī tavā dvēselē, kas spiež apzināties savu „ES”. Citādi, ja dvēsele būtu pilnīgi vesela, tajā nebūtu nekāda „ES”.

Vienu var pateikt tieši: tavas ciešanas izraisa tavas paša kļūdas. Tevī mīt Paradīze un Elle. Tu esi nelaimīgs, tāpēc, ka neuzņemies atbildību par sevi, savu rīcību. Uzņemies atbildību par savām ciešanām un tu atskārtīsi, ka tevī ir apslēpti visu svētlaimes, brīvības, prieka, apgaismības, nemirstības cēloņi. Nav vajadzīgs nekāds glābējs no ārpuses...

Dievs un velns- nav divi. tiem abiem ir viena sakne un tos abus vari radīt tu pats.. šī sakne slēpjas tevī.. .Iekšējais dejo ar ārējo. Augstākais - ar zemāko. Svētais riņķo dejā ar grēcinieku. Tiklīdz cilvēks uzņemas atbildību, viņš kļūst viens vesels, visa divējādība pazūd. Elle kļūst par Paradīzi.

Cilvekos vienmēr notiek cīņa... Gars cīnās ar Dvēseli... cilvēka gars spēj paskatīties uz visu notiekoso no malas, to analizēt, izvērtēt.. atrisināt un pārvarēt.. 

dvēsele ir tā kas pārdzīvo, kas jūt, ta kurai sāp, ta kura vēlas visā iesaistītes, palīdzēt visiem tādējādi iznīcinot pati sevi...

bet augstākais miera punkts ir atrast šo līdzsvaru starp Garu un Dvēseli... tā teikt neiejaukties citu problēmās, uzņemt visu notiekošo mierīgi, nosvērti.. garīgi...