kopš mana pēdejā ieraksta daudz kas ir mainijies, daudz kas ir spējis saglabāties nemainīgs.
mans blogs ir atstāts novārtā, aizmirsts, bet ne zudis.. tas tomēr te ir un pastāv, un es atkal tajā rakstu!
manas sajūtas spiežot šos melnos taustiņus šobrīd ir dīvainas.. šobrīd visapkārt ir daudz neviltotas laimes brīži, smaidi, smiekli,bezrūpība.. bet ir arī skumjas, asaras, vilšanās.
tas viss vienmēr pastāv mūsos un mums apkārt, tapēc mēs esam cilveki, mēs spējam just, mīlēt, domāt..
bieži viļos šajā materiālajā pasaulē, visbiežāk tad, kad saprotu ka pats atkal esmu ieslīdējis tajā kā pa stāvu slidkialniņu kuram nav trepes pa kurām uzrāpties atpakaļ, atpakaļ augšā un atslēgt domas no materiālās pasaules, no brīžiem kuros domāju par sevi un visām tām nenozīmīgajām lietām, stulbajiem aizspriedumiem, domām, nepareizajiem viedokļiem..
jau vakar es kāpu pa šīm trepēm, atradu pats sevi, atkal! izrāpos no tās melnās masas ko sauc par ikdienas rutīnu, kurā gribot negribot noslēdzas prāts un domā materiāli nevis garīgi.. tur arī es sevi pazaudēju, ik pa laikam slīkstot šai purvā un sniedzoties ar rokām uz augšu, pēc palīdzības.. nevajag. ir jāsaprot, jāapzinās ka tu pats spēj tikt ārā, ja vien saņemies un spēj ieklausīties dabā, tuviniekos, pasaulē.. ne jau dabā kā pasaulē ar ēkām,tiltiem, ceļiem... ne jau tuviniekos kā cilvēkos ar ikdienas darbiem un problēmām, ne jau pasaulē kurā dzīvojam..
jāieskatās dziļāk, tur kur nevalda aizspriedumi, dusmas, aizvainojumi.. pa logu var paskatīties divējādi..
jāieklausās ir putnu dziesmās, vēja šalkoņās, tuvienieku apskāvienos, pasaules skaistumā kas slēpjas tās vienkāršumā...
esmu atkal izrāpies ārā un stāvu pats uz savām kājām, tās neslīd, nevelk uz slidkalniņa pusi kā mazam bērnam uz rotaļlietu veikalu. es priecājos par gaisu ko elpoju, par zaļajiem kokiem, par kukainīti pagalmā, tas viss man ir dots un to visu es spēju izmantot, neierobežoti..! tas ir jāsargā un jābauda kamēr ir..!
Cilveki visu uztver pašsaprotami, tas bija,ir un būs, nekur jau nepazudīs.. tā mēs domājam. tas var pazust jebkurā brīdī.. tas viss. visdažnedažādākajos veidos.. mēs vienkārši esam pieraduši, cilveki pierod pie visa..
novērtējiet, nepierodiet. turieties pie tā kas jums ir! jo tā ir jūsu bagātība.! baudiet..! šodien es baudu, visu!
vel tikai nobeigumā.. grāmata, kas man palīdzēja atkal atvērt acis plašāk kā mēs to parasti daram.. dēļ šīs grāmatas esmu mainijis domas par Černobiļu, kas ir kā labs piemērs tam, kas var izbeigt visu šo skaisto..
un tādas lietas ir ļoti ļoti daudz.. vienkārši izejat ārā, pasmaidiet, samīļojiet savus tuvos, lai viņi apzinās cik viņi ir jums svarīgi.! tas nekad nevar būt par daudz!
Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa Lūgšana"...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru