Tas klusās nakts moments, kad esi tikai ar sevi, savām domām un klusumu... tas smacē.! ļoti! kā slēgta telpa, kurā visi tuvie ir ārpus tās un tu nezini kā izkļūt un kā kāds tev varētu palīdzet.. tu jūties viens.. itkā .. pat nav ar ko salīdzināt.. zinu ka šis ir kārtējais pārbaudijums.. nelīdzenums uz izaugs°mi.. uz citu Es.!
Bet vai tiesam.. vai tiesam tik daudz jau esmu nesis, ka tie pārbaudijumi sāk likties jau neiespējami... sāk plosīties tur, kur vienmēr grūtībās varēji glābties.. vai gremdēties atmiņās.. šis ieraksts, kā jau citi kas sekojuši... ir radīti no nulles.. no tukšuma, kas pārvēršas teikumos un nejēdzīgas rakstzīmēs kas veido teikumus kas nevienam neinteresē.. un varbūt pat tā r labi.. tā ir tikai mana iekšējā izlāde kas nevienam nav jāzin.. bet..
Vienmēr mūsos paliek tas bet, tā cerība, ja nu kāds.. ja nu kaut kur, slēpsies tā atbilde.. kādā cilvekā, notikumā vai dzīves situācijā.. mēs ta kā gaidam.. bet ko?
to kas nekad nenotiks... - Brīnumu?
Skumjā realitāte ir tāda, ka brīnumu nav.. ir tikai tevis iedomātā sapņu pasaule kurai tu tik ļoti centies ticēt, ka tā kļūst šķietama realitāte pēc kuras tu tiecies un alksti.. bet kura neeksistē.! līdz ar to tu sevi ieved kā divas realitātēs.. viena kura ir īsta, bet nevēlies atrasties.. otra - reāla kā ikdiena bet tik nepieņemama ka netici ka tā var notikt... pat nezinu loģiku šim visam.. vienkārsi dvēseles mūzika.. pulkstens sit trīs naktī un esi tikai tu ar savām domām un klusumu...! tas smacē.!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru