I been up and down these same damn roads, nothing ever seems to change You Grow a little older, then one day the strange becomes mundane

bija tumšs rudens vakars, pūta ass vējš apkārt gaismu sniedza tikai vecās laternas ceļa malā, tās sniedzās tik tālu cik vien bija iespējams redzēt. Viņš pa šo ceļu jau gāja ļoti ļoti ilgu laiku, tas viņam bija sniedzis daudzas atmiņas..  tagad ejot par to viņš izjuta sāpes, sāpēja viss, kurpju zoļu pieskāršanās tam, gaiss ko viņš elpoja un lietuslāses kas kā mazas adatas sitās viņa sejā. viņš mīleja lietu. vienmēr bija mīlējis, šobrīd pat tas likās auksts un tajā pašā laikā salds.. tā bija dīvaina sajūta! skatoties uz, plaisām un bedrēm uz šī ceļa viņš jutās skumjš, ka arī tas kas viņam sniedzis tik daudz laimes brīžu un atmiņas - parasts ceļš, mirst.. lēnām skatiens kļuva bālāks, neizteiksmīgāks attēls izplūda, bet viņs saprata ka neizplūda attēls, tas bija viņš kas izplūda, asarās, asarās par to ka neies vairs pa šo ielu, neizbaudīs ierastos skatus, nepiestās pie lielajiem krūmājiem tā malā. viņš turpināja ceļu, galvu plosija daudzas domas, atmiņas visas sajaukušās vienā kamolā kurš vandijās pa viņa galvu kļūstot tikai lielāks. kamols bija pilns ar laimi, prieka brīžiem, mīlestību, un katrā noteiktā ceļa vietā no kamola izšāvās attiecīgā atmiņa, bet tas vairs nebija tas, tās bija atmiņas, visu dzīvi viņš bija bvalstijies un mācijies no tām, šajā vakarā kamolam bija apvalks, caurspīdīgs, maigs, bet necaursitams.. turpinot ceļu ar daudzām domām no kurām neviena nebija saprotama, līdz galam izdomāta viņs ieraudzija zīmi. "ceļa remonts" un aiz tās bija jauns ceļš.. svaigs tīrs kas tā vien gaidija cilvēkus kas pa viņu ies ar saviem stāstiem, emocijām, atmiņām.. viņs apstājās uz apgriezās riņķī. steidzās lieliem soļiem, sāka skriet, pēkšņi viss galvā bija pazudis, viņs vienkārši skrēja.. skrēja.. skrēja.. brīdī kad bija asniedzis sānceliņu uz kura bija pavadīts viņa viens no laimīgākajiem dzīves posmiem viņs pieliecās un pacēla no bedres akmentiņu, noskūlpstija, ielika kabatā un devās tālāk.. tumsā..

pēc nedēļas ceļa vietā bija jauna skaista iela ar jaunām gaismām, tīra no emocijām un atmiņām.. viņš nekad tur vairs negāja..

mēs esam gaiss, mēs neesam zeme..

kopš mana pēdejā ieraksta daudz kas ir mainijies, daudz kas ir spējis saglabāties nemainīgs.
mans blogs ir atstāts novārtā, aizmirsts, bet ne zudis.. tas tomēr te ir un pastāv, un es atkal tajā rakstu!

manas sajūtas spiežot šos melnos taustiņus šobrīd ir dīvainas.. šobrīd visapkārt ir daudz neviltotas laimes brīži, smaidi, smiekli,bezrūpība.. bet ir arī skumjas, asaras, vilšanās.
tas viss vienmēr pastāv mūsos un mums apkārt, tapēc mēs esam cilveki, mēs spējam just, mīlēt, domāt..
bieži viļos šajā materiālajā pasaulē, visbiežāk tad, kad saprotu ka pats atkal esmu ieslīdējis tajā kā pa stāvu slidkialniņu kuram nav trepes pa kurām uzrāpties atpakaļ, atpakaļ augšā un atslēgt domas no materiālās pasaules, no brīžiem kuros domāju par sevi un visām tām nenozīmīgajām lietām, stulbajiem aizspriedumiem, domām, nepareizajiem viedokļiem..

jau vakar es kāpu pa šīm trepēm, atradu pats sevi, atkal! izrāpos no tās melnās masas ko sauc par ikdienas rutīnu, kurā gribot negribot noslēdzas prāts un domā materiāli nevis garīgi.. tur arī es sevi pazaudēju, ik pa laikam slīkstot šai purvā un sniedzoties ar rokām uz augšu, pēc palīdzības.. nevajag. ir jāsaprot, jāapzinās ka tu pats spēj tikt ārā, ja vien saņemies un spēj ieklausīties dabā, tuviniekos, pasaulē.. ne jau dabā kā pasaulē ar ēkām,tiltiem, ceļiem... ne jau tuviniekos kā cilvēkos ar ikdienas darbiem un problēmām, ne jau pasaulē kurā dzīvojam..

jāieskatās dziļāk, tur kur nevalda aizspriedumi, dusmas, aizvainojumi.. pa logu var paskatīties divējādi..

jāieklausās ir putnu dziesmās, vēja šalkoņās, tuvienieku apskāvienos, pasaules skaistumā kas slēpjas tās vienkāršumā...

esmu atkal izrāpies ārā un stāvu pats uz savām kājām, tās neslīd, nevelk uz slidkalniņa pusi kā mazam bērnam uz rotaļlietu veikalu. es priecājos par gaisu ko elpoju, par zaļajiem kokiem, par kukainīti pagalmā, tas viss man ir dots un to visu es spēju izmantot, neierobežoti..! tas ir jāsargā un jābauda kamēr ir..!

Cilveki visu uztver pašsaprotami, tas bija,ir un būs, nekur jau nepazudīs.. tā mēs domājam. tas var pazust jebkurā brīdī.. tas viss. visdažnedažādākajos veidos.. mēs vienkārši esam pieraduši, cilveki pierod pie visa..

novērtējiet, nepierodiet. turieties pie tā kas jums ir! jo tā ir jūsu bagātība.! baudiet..! šodien es baudu, visu!


vel tikai nobeigumā.. grāmata, kas man palīdzēja atkal atvērt acis plašāk kā mēs to parasti daram.. dēļ šīs grāmatas esmu mainijis domas par Černobiļu, kas ir kā labs piemērs tam, kas var izbeigt visu šo skaisto..
un tādas lietas ir ļoti ļoti daudz.. vienkārši izejat ārā, pasmaidiet, samīļojiet savus tuvos, lai viņi apzinās cik viņi ir jums svarīgi.! tas nekad nevar būt par daudz!

Svetlana Aleksejeviča "Černobiļa Lūgšana"...