Kas ir Mīlestība?..

Jūsu sirds sitas kā traka, jums aizraujas elpa?
Tā nav Mīlestība – tā ir Simpātija.
Jums ir grūti pat fiziski atrauties vienam no otra?
Tā nav Mīlestība – tā ir Iekāre.
Jūs lepojaties ar savu partneri?
Tā nav Mīlestība – tā ir Veiksme.
Jūs vēlaties vienmēr būt kopā ar partneri?
Tā nav Mīlestība – tā ir Vientulība.
Jūs ar viņu esat kopā tāpēc, ka tā vajag?
Tā nav Mīlestība – tā ir Uzticība.
Jūs atbalstāt partneri tikai tāpēc, lai viņu neapvainotu?
Tā nav Mīlestība – tas ir Žēlums.
Jūs esat kopā ar partneri viena skūpsta dēļ?
Tā nav Mīlestība – tā ir Nedrošība.
Jūs piederat partnerim, jo neko tur nespējat padarīt?
Tā nav Mīlestība – tā ir Stipra Aizraušanās.
Jūs piedodat partnerim visas kļūdas?
Tā nav Mīlestība – tā ir Draudzība.
Jūs ik dienas apgalvojat, ka vienmēr domājat tikai par savu partneri?
Tā nav Mīlestība – tie ir Meli.
Jūs jūtat gatavību visu atdot partnera dēļ?
Tā nav Mīlestība – tā ir Žēlsirdība.


Mīlestība ir velte, kas potenciāli dota katrai dvēselei. Tomēr ne jau katrs cilvēks savā mūžā to spēj izmantot. Cilvēkiem spēja patiesi mīlēt ir daudz retāka nekā mākslinieka vai mūziķa talants. Lai pasaulīgās dzīves laikā iegūtu šādu mīlestību, dvēselei ir daudz jāstrādā. Cilvēkam kopā ar dvēseli ir jāaug, jāattīstās, jāpilnveidojās. Īsta mīlestība taču nozīmē arī lielu dvēseles sasprindzinājumu. Ne jau katrs ar to var tikt galā. Cilvēki visbiežāk par mīlestību uzskata pretējā dzimuma ķermeņu tiekšanos vienam pēc otra. Labi ja tā ir ne tikai ķermeņu pievilkšanās, bet arī raksturu pievilkšanās, simpātijas, ko izraisa tās vai citas otra cilvēka rakstura iezīmes, ieradumi, īpašības. Tad cilvēku tuvība ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla. Tā vel nav mīlestība, tas ir pirmais solis ceļā uz mīlestību. Kas tad ir mīlestība???Pilnīgi nesavtīgas jūtas, kad divi cilvēki kļūst par vienu veselumu un apmainās ar savām kvalitātēm, savas mīlestības enerģiju.Tas ir kas vairāk par fizisko un emocionālo tuvību, tā ir garīga tuvība. Tā ir dvēseļu savienība, kas nav atkarīga nedz no atšķirtības, nedz no nāves. Kad ķermenis zūd, dvēseles paliek, mīlestība paliek. Ja ir šāda mīlestība neuzticība nav iespējama. Diemžēl divas dvēseles, kas būtu uz šādu mīlestību spējīgas, sastopas diezgan reti. Mēdz būt tā, ka divu cilvēku attiecības sākas tieši ar abpusēju milzīgu pašatdevi, ar milzīgu mīlestības sasprindzinājumu, bet šīs jūtas ātri apdziest, jo šiem cilvēkiem nav spēka ilgi izturēt tādu jūtu kvēli. Vēl biežāk gadās, ka spēcīga, attīstīta dvēsele, kas ir spējīga just īstu mīlestību, satiek mazāk cienīgu partneri, kas baidās no šādu jūtu sasprindzinājuma un bēg no tām vai arī neko nedod pretī mīlošajam, jo pats nav spējīgs uz tikpat spēcīgām jūtām. Bet mīlošais tik un tā mīl, tapēc ka viņam ir nepieciešams kādam dot savas dvēseles enerģiju- mīlestības enerģiju.

Pieņem..

 „Elle citos”. Cilvēks vienmēr domā šādi. Viņš vienkārši pauž izplatītu neizpratni, bieži sastopamu ilūziju. Ja esat nelaimīgs, tad domājat, ka tādu jūs padarījis kāds cits cilvēks. Ja jūtat dusmas, uzskatāt, ka tās jūsos izsaucis kāds cits. Vienmēr tas ir kāds cits!cilvekiem vienkārši ir ierasts novelt vainu uz citiem..

Ja tu izjūti naidu, to izjūti TU. Ja esi nelaimīgs, nelaimīgs esi TU. Neviens tev to neuzspiež. Neviens nevar novest tevi dusmās, ja pats neesi nolēmis tās izjust. Un, kad esi nolēmis, tad jebkurš var tev palīdzēt, tad jebkuru var izmantot par ekrānu. Un tu varēsi projicēt. Neviens nevar padarīt tevi nelaimīgu, kamēr pats neesi nolēmis tāds būt. Tad visa pasaule centīsies tev palīdzēt – kļūt nelaimīgam...


Vai tu kādreiz jūti galvu, ja tā nesāp? Ja galva nesāp, tu nejūti, ka tā vispār ir. Kad esi slims, tu jūti savu ķermeni. Kad esi vesels, tu to nejūti.

Ja tu saproti to vienkāršo patiesību, ka galvassāpes liek tev apzināties galvu, slimība spiež apzināties ķermeni, tātad ir kaut kas līdzīgs slimībai arī tavā dvēselē, kas spiež apzināties savu „ES”. Citādi, ja dvēsele būtu pilnīgi vesela, tajā nebūtu nekāda „ES”.

Vienu var pateikt tieši: tavas ciešanas izraisa tavas paša kļūdas. Tevī mīt Paradīze un Elle. Tu esi nelaimīgs, tāpēc, ka neuzņemies atbildību par sevi, savu rīcību. Uzņemies atbildību par savām ciešanām un tu atskārtīsi, ka tevī ir apslēpti visu svētlaimes, brīvības, prieka, apgaismības, nemirstības cēloņi. Nav vajadzīgs nekāds glābējs no ārpuses...

Dievs un velns- nav divi. tiem abiem ir viena sakne un tos abus vari radīt tu pats.. šī sakne slēpjas tevī.. .Iekšējais dejo ar ārējo. Augstākais - ar zemāko. Svētais riņķo dejā ar grēcinieku. Tiklīdz cilvēks uzņemas atbildību, viņš kļūst viens vesels, visa divējādība pazūd. Elle kļūst par Paradīzi.

Cilvekos vienmēr notiek cīņa... Gars cīnās ar Dvēseli... cilvēka gars spēj paskatīties uz visu notiekoso no malas, to analizēt, izvērtēt.. atrisināt un pārvarēt.. 

dvēsele ir tā kas pārdzīvo, kas jūt, ta kurai sāp, ta kura vēlas visā iesaistītes, palīdzēt visiem tādējādi iznīcinot pati sevi...

bet augstākais miera punkts ir atrast šo līdzsvaru starp Garu un Dvēseli... tā teikt neiejaukties citu problēmās, uzņemt visu notiekošo mierīgi, nosvērti.. garīgi...