Mīlot - tu vēli labu tam otram - tas arī ir viss..

"

Katrā no mums dzīvo mīlestība. Ja tu esi dzīvs, tev ir dvēsele un ķermenis. Kopā ar tevi tavā ķermenī jau piedzimusi mīlestība. Tas tā ir - vai mēs to gribam vai nē, saprotam vai nē. Augot mēs "kļūstam gudrāki", sākam vairāk "saprast", "orientējamies" daudzās lietās. Bet mīlestība neprasa ne prātu, ne sapratni. Mīlestība kā bijusi, tā paliek mūsos. Bet mēs pārstājam to ievērot, uzskatot par mīlestību to, kas pie mums atnāk kopā ar pieredzi!
Mēs mīlestības vārdu dodam savai vēlmei noturēt pie sevis citu cilvēku, savām bailēm to pārsteigumu priekšā, ko dažkārt sagādā dzīve, pašpārliecības trūkumam - dodam pilnīgi visam, izņemot tam, kas vienmēr ir bijis mūsos. Jušanas dāvanu mēs piesedzam ar dažādām barjerām un sākam tajās rakņāties, arvien vairāk tajās iedziļinoties un arvien vairāk attālinoties no mīlestības.
Mīlestība vispirms ir brīvība. Brīvība nav savienojama ar barjerām un ierobežojumiem. Vienīgais iespējamais solis priekš mīlestības - atbrīvoties no visa, kas aizšķērso mīlestības ceļu. Mīlestībā nevajag domāt, plānot, ciest par pagātni, just greizsirdību - nevajag neko. Vienkārši atveriet savas jūtas. Un palaidiet. Palaidiet cilvēku, kuru mīliet. Dodiet viņam brīvību - un jūs saņemsiet to pašu un pat vēl vairāk. Palaidiet savas bailes un cilvēks jums blakus arī pārstās baidīties.

Kas ir mīlestība? Mīlestības paveidu ir daudz – pieķeršanās, atkarība, līdzjūtība un tā tālāk... Tomēr mīlestība pati par sevi ir viena... Īsta mīlestība neprasa upurus, tā ir pacietīga, skaidra, neuzstājīga... Īsta mīlestība nelūdz pamest visu, kas ir uz pasaules – tā vēlas tikai būt līdzās. Tā attīra mūs, atklāj mūsos labāko... Tā izdzīvo jebkuros apstākļos, jebkurā vietā un veidā... Tā spēj pretoties liktens vētrām, palikt uzticīga un nemaināma. Mīlestība zina, ko grib... Viņa nepakļaujas vispārpieņemtajām normām. Mīlestība neatkāpjas, bet arī neuzstājas... Tā klusiņām nāk līdzās, līdz atrod piemēroto brīdi, lai parādītos, brīdi, kad vismazāk to gaida... Mīlestība nekad nav rupja, apvainojoša, greizsirdīga vai egoistiska... Tā vienmēr ir gatava piedot, uzticēties, būt blakus, izturēt vētras kopā ar tevi... Mīlestība necieš aizspriedumus, tā nepazīst nekādus ierobežojumus un aizliegumus... Mīlestības spēks ir stiprākais, kas vien var būt šajā pasaulē... Īsta mīlestība nekad neizzūd, ir mūžīga... Tā nebīstas izturēties vai izskatīties muļķīgi citu acīs... Mīlestība ir stiprāka par nāvi... Tā aizdzen projām bailes, bēdas, tumsu un mierinoši apliek ap pleciem spārnu, gluži kā enģelis... Mīlestība paver plašumus, iespējas, gluži kā okeāns, kurā ir bezgalīgi daudz koraļļu, taču to visu izpētīt nav iespējams... Mīlestība liek mums kļūt labākiem, sniegties pēc dzīves, pēc kaut kā vairāk... Tā iededz mūsu sirdīs laimes un dzīvības liesmu, nes mieru mūsu domām un prātam... Īsta mīlestība dod, bet neprasa atpakaļ... Īsta mīlestība neņem par sevi samaksu... Tā nav pērkama un pārdodama... Mīlēt nozīmē dzīvot, jo bez mīlestības mēs esam tikai tukša, tumša, auksta čaula...

"

Morāle

Sveiki jaunieši.

tad nu tā! nesen, salīdzinosi nesen rumāju par to ka kļūstu morali stabilāks, nobriedušāks.. pats par to priecājos, jo sāku saprast ka vairs neesmu tik viegli morāli ietekmejams.

jā - tā ir! tapēc mīļo cilvek - uzmanies.. es varu būt labs draugs, un arī diezgan "vēss" savā attieksmē, uzskatos..


dzīve ir pieradijusi ka tā noteik, ka kādam pieķeries tik ļoti ļoti ka vienkārsi jau liekas ka bez tā cilveka nevar! nu vienkārši nevar - vajag un viss.

tā nav... var iztikt - MIERĪGI! ka es jums saku.. tas viss sēž tikai un vienīgi mūsu prātā.. sirds ir ierocis - pielādēts ar sāpēm, jūtām, emocijām, mīlestību. un kad šo ieroci izšauj uz kādu tad viss saturs laužas āra.. nekad dzīvē viss nebūs skaisti jauki mīļi - tā kā tu vēlētos! tapēc morāle - labak ir nevēlēties, nepieķerties, mīlēt tikai tos - kas mīl tevi...

un lai cik neiespējami tas liktos tajā brīdī kad šo ieroci esi jau pavērsis pret kādu cilveku gatavodamies izšaut.. vienmēr ir iespēja izņemt aptveri... izlādet pistoli... nekaitīgi gan sev, gan pārējiem...

un šo iespēju spēj nodrošināt tikai prāts...

tapēc jā - man nāca pārbaudijums, veljoprojam ir. patiesība sakot - ļoti ļoti grūts. pārbaudijums nemērķēt uz cilveku ar šo pistoli.

likās grūti, neiespejami... muļķības... kad tu to saskati kā pārbaudijumu - lai tevi padarītu stiprāku, lai pieradīti ka tiesām varu valdīt pār savām emocijām, jūtam... tad tas ir vieglāk, nevis kā tad - kad saskati to kā dzīves ralitāti... kā savu Vēlmi...

nesen bija notikums.. itkā nekas liels, bet tomēr - Kontroldarbs Saskarsmes stundā.. un tas sastāvēja no tā ka bija jāuzraksta 10. savas vēlēsanās!


daudzi rakstija "daudz naudas"  "jaunu mašīnu" un visu ko spej iedomāties.. es vēlējos ko citu.. - ko ? neatklāšu.. tik cik to ka pēdējā mana vēlēsanās bija "kaut es nevelētos visas šīs vēlēšanās.."

tad nu arī atklāsme - VĒLIES.. bet ar prātu, apzinot ka vēlmes arī nepiepildās.. un tas nebūt nav pasaules gals.. ;)

lai gan 24h atpakaļ es vel turēju šo ieroci rokā... tagad esmu to izlādejis.. nometis malā.. ieroči nogalina.. man tas nav vajadzīgs.. Jauna diena nāk ar jaunām atklāsmēm.

tad nu atstāju jūs katru savās pārdomās.. es šodienu Baudīšu - jo es tā Vēlos..

Eksplozija Harmonijā!

Paradīze IR! Tā pastav blakus mums, visur.. tikai mums jāmāk ta saskatīt.. Jāvēlas to saskatīt..

Jā.. dzīve ir upe! ar daudziem līkumiem, pagriezieniem, šķēršļiem un krācēm.. tā ir daudzveidīga.. bet svarīgākais fakts ir tas ka tā nekad neapstājas.. tā ir nebeidzama.. agrāk vai vēlāk tā tikai sasniedz savu kulmināciju, un šajā kulminācijā ta kļūst par kaut ko lielāku, vel spēcīgaku! visā savā plūsmā, jau no pirmsākumiem, no mirkļa kad tā ir veidojusies un savu ceļu sākusi kā mazs strautiņš tā ir augusi, paplašinājusi sevi.. mūsu dzīvei rodas pietekas, kas mūs paplašina - tas ir emocijas, jūtas, domas,zināšanas, Pieredze...

arī tapat kā dzīve - ši upe rit straujāk un lēnāk, tā ir pārpildīta ar mierpilnām grīvam un krāčainiem līkumiem..

Un šī, manis pieminēta paradīze.. tā ir katra mūsu dzīves krasti! tie ieskauj mūs! jā.. tie var būt skarbi, roboti, asi.. šie krasti traucē piekļuvi paradīzei.. bet tā pastāv un pavada mūs visā mūsu ceļojuma laikā.. vienkārsi dažreiz mēs esam pārāk straujā kustībā, pārāk nobijušies no krācēm un lielā steigā lai pavērstu mūsu skatienus nedaudz savādāk.. vienmēr ir iespēja pietauvoties krastā, šķietami apturēt mūsu kustību un pagremdēties paradīzes vieglajos vējos!

bet tikpat labi šī paradīze slēpjas upē, zem tās virsmas. .tikai jāsaņemas aizturēt elpa un ienirt...
bet tas lai paliek katra paša ziņā..

visapkārt ir kustība, pārmaiņas.. un mēs vienkārši esam šī ceļa dalībnieki, līdzbraucēji, kapteiņi..
un ir vērts piedalīties šajā ceļojumā, kaut vai lai to izbaudītu - visu ko tas sniedz, papildinātu sevi un galu galā redzētu - kāda tad būs šī kulminācija..

 Atkāpjoties no tēmas...

Liktenis...

vai jūstam ticat?

es visu laiku apgalvoju ka Nē! pamatojums? "apziņa, ka nespēj kontrolēt savu dzīvi.."
ja man jautātu tagad.. es atbildētu ka Ticu..

Liktenis mūs pavada un parāda ceļu, uzved uz tā tajos brīžos, kad šķietami pasi sākam no ta slīdēt nost..

tas ko vēlos sacīt.. šobrīd vel nemāku formulēt.. vismaz tā kā es vēlētos.. jūtu tikai to ka esmu iesviests jaunos dzīves līkumos, un ir apziņa ka tas pie kaut kā apzināta novedīs! ka tas ir tādēļ lai es mācītos!.. pilnveidotu sevi..

doma tada, ka tad kad ar mums notiek kas negaidīts un attiecīgajā brīdi pat neticams.. un tu sāc aizdomāties par to - "kapēc ta un ne savādāk?"

Tas ir Liktenis..

*sajūta ka rakstu šeit vispārzināmus faktus - vismaz manam prātam! bet tomēr bija velme to izlikt !

visu šo rakstot mani pavada tikai viens skaņdarbs, nemaz nerakstīšu kapēc - nezinu! tas vienkārši mani uzrunā un es to saskatu kā kaut ko dziļu, vismaz tadas emocijas manī tas raisa.. 

Meditācijā liels spēks.. un pats galvenais - liels miers..