Rakstu šeit šajā vēlajā vakara stundā kad vairums no jums jau ir sapņu pasaulē un izdzīvo realitāti kuru vēlētos izdzīvot! Es esmu nomodā, es dzīvoju realitātē kādā vēlos dzīvot.. es veidoju savu sapni, savu dzīvi! ārā līst, visapkārt ir tumšs, sajūta tāda ka visa pasaule būtu iemigusi, tikai es esmu nomodā.. bet varbūt es sapņoju?!..
pirkstus pār taustiņiem laižu lēnām un nesteidzīgi, sobrīd man nav kur steigties un es to baudu. šim ierakstam īpaša mērķa nav, tā ir vienkārši domu plūsma kas nāk no manis un dodas pie jums!
Jā, dzīve... visur vienmēr kaut kas notiek, kaut kas ir nemitīga kustībā, bet šobrīd es stāvu, esmu apstājies no visas steigas,stresa un neziņas! šobrīd es vienkārši pārdomāju visu kas ar mani noticis.. un ziniet - es baudu! es baudu savu dzīvi.. baudu visu ko tā sniedz! es dzīvoju paradīzē! tā ir visapkārt, ta plūst caur mūsu saspringto ikdienu, cauri mūsu bēdām, tā ir visapkārt! tā ir kā fons visiem notikumiem! un kad mūsu prāts ir attīrīts no visām likstam un skumjām, mēs to redzam! es to redzu šobrīd.. tā ir visapkārt!
Cilvēks savā būtībā ir gaiša būtne, un tā dzīve kā balta lapa kas ar laiku tiek pierakstīta ar atmiņām, notikumiem, jūtām. daudz kas tiek svītrots, labots un rakstīts par jaunu, bet nekas netiek dzēsts.. lēnām šī lapa aizpildās un kļūst smagāka un smagāka un drīz vien liekas ka tinte uz šīs lapas ir kļuvusi par smagu lai to nestu..
bet.. tā nav, lai cik reizēm plāna šī lapa šķistu tā ir ļoti izturīga.. daudzi šādā brīdī vēlētos šo lapu izplēst un aizmest... bet tā tiek aizmesta daļa no sevis, daļa no sava spēka! tieši tas ko mēs izdzīvojam, ko mums liek pārdzīvot padara mūs stiprākus un izturīgākus! mums pašiem nemanot mēs rakstam grāmatu, dzīves grāmatu! citiem tā ir viegla, citiem smaga.. bet visām grāmatām ir ievads, kas vienmēr ir pozitīvs, tad ir notikumu ceļš - garš un līkumots kas sniedzas no dramatiskiem notikumiem līdz prieka kulminācijai, augstākajai laimei kāda iespējama! un ir arī nobeigums.. un nobeigumu lasot grāmatu mēs nekad nevaram uzminēt.. tieši tādēļ ka nobeigums ir atkarīgs no mums pašiem..
šajā vietā mans domu mezgls apstājās, pārstāj ripot, tas vienkārši stāv klusumā viens un bauda! bauda mieru visapkārt! tumsa ir valdzinoša un biedējoša,, bet es to redzu kā ko skaistu!
jūtos kā citā realitātē... viss itkā ir tas pats, galds, istaba, māja.. bet šis tas liek lidot, liek sapņot! liek domāt.. bet ko?! domāt kā būs? kas būs tālāk, aiz nezināmās tumsas? mani tas nesatrauc.. es sapņoju, bet sapņoju par realitāti, par to kas man ir. par to kāds esmu un par to kapēc tāds esmu... sajūtā tāda itkā lietus mani aicinātu ārā, tas klauve pie palodzes itkā gribētu man ko sacīt, ko ļoti ļoti svarīgu... bet pieejot pie loga un to atverot tu saproti ka tas klauvē visur.. kapēc? vai tas vēlas modināt pasauli? modināt no visa tā kas tajā notiek?! to zina tikai mākoņi... kas klusībā slīd pāri mūsu ikdienai, nemanāmi un skaisti! tie klusē jo nevēlas iejaukties mūsu ikdienā, varbūt vienkārši redz ka nav jēgas.. šobrīd tāpat arī pa manu galvu slīd mani domu mākoņi, bet no tiem nelīst.. tie vienkārši slīd pie jums.. arī tie ir klusi un neiejaucas jūsu ikdienā.. tie vienkārši slīd pār jums, daudziem to pat nemanot...
un šādi atslīdēja arī sī dziesma: Underoath - Desolate Earth The End Is Here.. kas man saka ka šonakt pietiks...
dodos ārā pie lietus uzklausīt viņa sakāmo.. paldies ka biji manā sapnu realitātē....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru