"Solitary Man"

Tas klusās nakts moments, kad esi tikai ar sevi, savām domām un klusumu... tas smacē.! ļoti! kā slēgta telpa, kurā visi tuvie ir ārpus tās un tu nezini kā izkļūt un kā kāds tev varētu palīdzet.. tu jūties viens.. itkā .. pat nav ar ko salīdzināt.. zinu ka šis ir kārtējais pārbaudijums.. nelīdzenums uz izaugs°mi.. uz citu Es.!

Bet vai tiesam.. vai tiesam tik daudz jau esmu nesis, ka tie pārbaudijumi sāk likties jau neiespējami... sāk plosīties tur, kur vienmēr grūtībās varēji glābties.. vai gremdēties atmiņās.. šis ieraksts, kā jau citi kas sekojuši... ir radīti no nulles.. no tukšuma, kas pārvēršas teikumos un nejēdzīgas rakstzīmēs kas veido teikumus kas nevienam neinteresē.. un varbūt pat tā r labi.. tā ir tikai mana iekšējā izlāde kas nevienam nav jāzin.. bet..

Vienmēr mūsos paliek tas bet, tā cerība, ja nu kāds.. ja nu kaut kur, slēpsies tā atbilde.. kādā cilvekā, notikumā vai dzīves situācijā.. mēs ta kā gaidam.. bet ko?
to kas nekad nenotiks... - Brīnumu?

Skumjā realitāte ir tāda, ka brīnumu nav.. ir tikai tevis iedomātā sapņu pasaule kurai tu tik ļoti centies ticēt, ka tā kļūst šķietama realitāte pēc kuras tu tiecies un alksti.. bet kura neeksistē.! līdz ar to tu sevi ieved kā divas realitātēs.. viena kura ir īsta, bet nevēlies atrasties.. otra - reāla kā ikdiena bet tik nepieņemama ka netici ka tā var notikt... pat nezinu loģiku šim visam.. vienkārsi dvēseles mūzika.. pulkstens sit trīs naktī un esi tikai tu ar savām domām un klusumu...! tas smacē.!

I'm here to stay!

Something takes a part of me.
Something lost and never seen.
Everytime I start to believe,
Something's raped and taken from me... from me.
Life's got to always be messing with me. (You wanna see the light)
Can't they chill and let me be free? (So do I)


 ***


This time, taking it away
I've got a problem
With me getting in the way
Not by design
So I take my face and bash it into a mirror
I won't have to see the pain (pain, pain)

Anticipating all the fucked up feelings again!

Life Cycle..

                 Life is a river, that's what's granddad always used to say, a beginning an end and million different ways in between, he used the metaphor his hole life, following the path with least resistance, barrelling straight through the impossible, clear as air and black as night. But how matter what direction, or how it move, what it look like, the point according to granddad was it the river always move forward. What push him running like a rabbit until he was old and grey, the mystery what lays around the bank.

                 This days that mystery is hard to find the river is dirty, the sky cloudy, for many of us life is a great adventure, all it's beauty, all it's connections, funny thing is the river is never that far off, this is a story of the way back in, to the rush of moving forward, born from the earth, grown from the seeds of innovation, forged in the fire of industry, the earth most efficient machine creates it's most efficient animal, the bicycle, our novelty innovation.

                 Trails like the season come and go build on a foundation, with diversity, beauty, classic elegance, never quite repeating themselves, a morals made of beginning's and ending's, with a million different ways in between

                  Granddad was all about those connections, he had his hands in earth as much as he did machines, maybe that's why he understood both sides. Sure we till and cut, we reed and resolve, yeah we do great damage, but also capable with great good. After all, no matter how smart we think we are, we are just another part of the mystery, balance of bike ride, keep the pedals turning, forget everything accept right now and there is no place you cant ride, that's what granddad used to say.

               I once read that life is a act of suicide and its true, propably the only "creature" on the planet will know this. Mabye that's why we are so good at killing, it's going to die anyway. So we take some more but in the proces we kill others less identities, things like flow, joy, interaction, purpose, another way throught the world is lost, not by one particular person but by instinct, survival, the very chaos of life it's selve.

                 We spent hours thinking, designing, questioning, also you can spent a few seconds lost in one moment. No time to think, just reaction, focus, all the worry washed away by the rush.When it comes to trails, when the builder puts down the shovel and pick up the bike, when creation overwrites destruction ...well...that's living.

                I still remember my first bike, a perfect little banana series with big chopper handle bars and sparkling blue paint. Cruising down the sidewalk feeling big even i was only seven. In a second the world grow exponential, we found secret back alley, jumps they are whole four blocks away, race to the corner store as fast as we could, candies looking out of our pockets like stolen gold. With every ride, every new adventure the chrome would fade, the rush will creep under the pain, other kids will ride with newer bikes, my best friend Jimmy got a bmx he can jump with that thing like nobody's business. Then we find a trail and the world changed again. We find ourself deep in the forest, riding over routes , dropping in the puddle, through the rain. My parents promise me a bmx when i got a little bigger but for now the chopper will have to do. One day far gone in the woods my perfect little banana series broken too, the end of an age, i cried for a long time, even knew a new bike wasn't far away, this thing become a part of me...it still is. No matter how well we build tings, no matter how hard we love them, by everything else, for whatever reason there are forces the aim to take it all away.

                 It's only taken 200 years to get here, 200 years of innovation and invention, of not giving up. Complex by design, simple by nature, a bike is nothing more than cycles turning cycles, it's the human motor that makes it elegant. But no matter how far the bike is come, no matter how much you can already do, the pushing doesn't stop, we still haven't found the edge...

              One day the river meets the sea, and then it's not a river any more, it past throug the wheels of change, in a way of experience, story's, adventure. Then the ride stops, lost but not forever gone, for now as far we can tell, the cycle of life...well...it never ends.! 

/LifeCycles/

Monologs par staigājošiem Pīšļiem..

"Vai tad redzot koku var nebūt laimīgs?" Tā ir. Man patīk domāt. Cilvēki biežāk sūdzas, nevis domā..

Cik izsmalcināts ir cilvēks darot ļaunu.. Bezpalīdzīgie dzīvnieku kliedzieni.. Dzīvnieki kliedz dažādās valodās..  Jebkurš dzīvnieks baidās no cilvēka. Neaiztiec dzīvnieku, un viņš tevi arī neaiztiks. Kad agrāk gājām pa mežu un dzirdējām balsis skrējām pie cilvēkiem.. Mūsdienās cilvēks slēpjas no cilvēka.. Senajā Ēģiptē dzīvniekiem bija tiesības sūdzēties par cilvēku..
Kurš tad no mums uz šīs zemes ir svarīgāks, izturīgāks, mūžīgāks... - mēs? vai viņi..? Mums vajadzētu mācīties no viņiem kā dzīvot.. un kā izdzīvot.. Mēs cilvēki kaut ko saprotam, bet dzīvnieki vienkārši Dzīvo.. Paskaties uz putniem. Vai uz kaut ko dzīvu. Mēs nevaram viņus saprast, jo viņi dzīvo sev, nevis citiem..
Viss dzīvais stāv ar četrām kājām uz zemes,skatās uz zemi un tiecas uz zemi.. Tikai cilvēks stāv uz zemes, bet ar rokām un galvu tiecas uz debesīm.. lūdz.. Dievu..
Dzeguze kūko, Žagata žadzina. Skraida Stirnas. Neviens nevar un nekad nevarēs tos kontrolēt. Pateikt vai tie te dzīvos arī turpmāk.. Cilvēkus var pārvietot, bet alni un mežacūku nevar. Arī ūdens nepazīst robežas. Tas vienkārši tek virs zemes.. Un zem tās..
Cilvēks glābj tikai sevi, viņi nodod visus pārējos. Mūsu māksla attēlo tikai cilvēka, bet ne visa dzīvā ciešanas.. mīlestību.. tikai cilvēku. Mēs nenolaižamies, neaizdomājamies līdz viņiem: dzīvniekiem, augiem.. Citā pasaulē.. Cilvēks taču var visu iznīcināt. Visu nogalināt. Tagad tā viars nav fantāzija..

Mūsdienu līdzība..

Darbība norisinās uz tālas planētas.. līdzīgas zemei.. Kosmonauts skafandrā. Viņš dzird austiņās troksni. Redz - viņam tuvojas kaut kas milzīgs, neaptverams. Dinazaurs?! Vēl nesaprazdams, kas tas ir, viņš šauj.. Pēc mirkļa viņam atkal kaut kas tuvojas. Viņš iznīcina arī to. Vēl pēc mirkļa vesels bars. Viņš sarīko slaktiņu. Izrādās ir sācies ugunsgrēks, dzīvnieki glābdamies skrēja pa taku uz kuras stāvēja kosmonauts.. Cilvēks!

Cilvēks mirst tāpat kā dzīvnieks, asinis visiem tek vienādi.. Tāpat kā viņiem. Un sāp.

Es skatos uz pakārtējo pasaul citām acīm.. pa zemi rāpo maza skudriņa, viņa man tagad ir tuvāka. Gaisā lido putns. Arī viņš ir tuvāks. Samazinās attālums starp mani un viņiem. Nav agrākās plaisas. Viss ir dzīvs.
Paskatieties uz dabu.. Ir jāmācās no tās.. Daba strādā, tā attīrās pati, palīdz mums. Daba uzvedas saprātīgāk nekā cilvēks. Tā tiecas sasniegt pirmatnējo līdzsvaru.. Mūžību.. Cilvēks uz Zemes ir viesis. Viņš te nav mājās, bet ciemos. Mēs te esam ciemos..

Mežā. Pie bērza. Atspiedos. Tieši pie mans sejas pa stumbru rāpoja skudras.. nedzirdot mūs.. nepievēršot nekādu uzmanību.. Es skatijos uz viņām.. Tik tuvu.. Mēs pazudīsim.. Bet viņas mūs pat nepamanīs..


Paldies!


iespaidi no: "Černobiļa lūgšana" Svetlana Aleksijeviča..

Paldies.

Instrukcija Dzīvei..

1. Tev būs ķermenis. Tas Tev patiks vai nepatiks, bet tas būs vienīgais, kas būs Tavā rīcībā līdz pat Tava mūža beigām.
2. Tev nāksies dzīvot skolā, kas sauksies Dzīve un tā būs uz Planētas Zeme. Katrs cilvēks un katrs notikums šajā Dzīvē būs Tavs Universālais Skolotājs.
3. Kļūdas neeksistēs, tikai mācības. Neveiksmes ir panākumu neatņemama sastāvdaļa. Upuru nav, ir tikai studenti, kas mācās.
4. Mācībstundas atkārtosies visdažādākos veidos tikmēr, kamēr tās būsi pilnībā apguvis. Ja neapgūsi vieglās mācībstundas – tās kļūs grūtākas. Kad apgūsi, pāriesi pie nākamās mācībstundas.
5. Ārējās problēmas būs precīzs Tava iekšējā stāvokļa atspulgs. Ja mainīsi savu iekšējo Pasauli, ārējā Pasaule mainīsies līdz ar Tevi. Sāpes – tas ir veids, kuru Visums izmantos, lai pievērstu Tavu uzmanību.
6. Tu sapratīsi, kurš būs brīdis, kad mācībstunda būs apgūta un kad mainīsies Tava rīcība. Gudrību iegūst tikai darbojoties.
7. Nav labākas vietas kā „šeit”. „Tur” nemaz nav labāk kā „šeit”. Kad Tavs „tur” kļūs par „šeit”, Tu saņemsi citu „tur”, kas atkal liksies labāks kā „šeit”.
8. Citi cilvēki – būs tikai Tavs spogulis. Tu nevari mīlēt vai neieredzēt to, kas ir citiem, ja tas nav Tevī.
9. Dzīvei kā gleznai ir „rāmītis”, bet pašu gleznu radīsi Tu. Ja Tu neuzņemsies atbildību radīt šo gleznu, tad to izdarīs citi.
10.Tu saņemsi visu, ko vēlēsies. Tu intuitīvi precīzi noteiksi cik enerģijas un kam tērēt un kādus cilvēkus sev piesaistīt. Vienīgais pareizais veids kā noteikt, ko Tu vēlies – ir paskatīties uz to, kas Tev jau pieder.
11. Tev nepalīdzēs morāle - „pareizi” vai „nepareizi”. Dari labāko no iespējamā!
12. Visas atbildes ir Tevī. Viss, kas Tev būs jādara – raudzīties Sevī, klausīties Sevī un Sev uzticēties.
13. Tu zini vairāk kā rakstīts grāmatās. Tu aizmirsīsi visu, ko izlasīji.
14. Tu visu šo atcerēsies, kad pats vēlēsies.

7%

Šīs rindiņas der pārlasīt vismaz reizi nedēļā!
Šīs atziņas publiskojusi 90-gadīgā Regīna Berta Klīvlendā, Ohaijo. Tās pirmo reizi viņa uzrakstīja savā 45 gadu jubilejā, atzīmējot to, kādu „dzīves mācību” (atziņas) viņai devusi dzīve:
1. Dzīve nav taisnīga, bet tomēr laba.
2. Ja šaubies, pasper vēl solīti uz priekšu.
3. Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu naidam.
4. Darbs nerūpēsies par tevi, kad Tu slimosi. To darīs Tavi radi un draugi. Sargi šis attiecības!
5. Katru mēnesi apmaksā savus parādus.
6. Ne vienmēr jāvinnē katrā strīdā. Piekrīti vai nepiekrīti.
7. Paraudi kopā ar kādu. Tas dziedē labāk, nekā asaras vienatnē.
8. Ir pieļaujams dusmoties uz Dievu, viņš to sapratīs.
9. Krāj pensijai no pirmās algas.
10. Kad lieta nonāk līdz šokolādei, pretoties ir bezcerīgi.
11. Izlīgsti ar savu pagātni, lai tā nesabojātu Tavu tagadni.
12. Drīkst sev atļaut raudāt savu bērnu klātbūtnē.
13. Nesalīdzini savu dzīvi ar citu dzīvēm. Tev nav priekšstata, kādi ir viņu pārbaudījumi.
14. Ja attiecībām ir jābūt slepenām, Tev tajās nav jāiesaistās.
15. Viss var mainīties vienā acumirklī. Bet nesatraucies Dievs acis nepiever ne uz mirkli.
16. Dziļi ieelpo, tas apskaidro domas.
17. Tiec vaļā no visa, ko nevar nosaukt par derīgu, skaistu vai jauku.
18. Tas, kas nenogalina, padara Tevi stiprāku.
19. Nekad nav par vēlu skaistai bērnībai. Taču otrā bērnība ir atkarīga tikai no Tevis.
20. Kad pienāk laiks sekot tam, ko patiesi mīli, nesaki „nē”.
21. Dedz sveces, lieto labus palagus, valkā skaistu veļu. Neko netaupi īpašam gadījumam. Tas īpašais gadījums ir šodien.
22. Sagatavojies ar uzviju, pēcāk lai notiek, kam lemts.
23. Esi ekscentrisks tagad. Negaidi vecumdienas, lai vilktu spilgti sārtu veļu.
24. Pats svarīgākais orgāns seksā ir – smadzenes.
25. Neviens, izņemot Tevi, nav atbildīgs par Tavu laimi.
26. Jebkuras, tā dēvētās „katastrofas” laikā uzdod jautājumu „Vai tam būs nozīme pēc pieciem gadiem?”
27. Vienmēr izvēlies dzīvi.
28. Piedod visiem un visu.
29. Tev nav jāsatraucas par to, ko citi par Tevi domā.
30. Laiks dziedē gandrīz visu. Dod laikam laiku!
31. Nav svarīgi vai ši situācija ir slikta vai laba – tā mainīsies.
32. Neuztver sevi nopietni. Neviens tā nedara.
33. Tici brīnumiem.
34. Dievs Tevi mīl tāpēc, ka ir Dievs, nevis tāpēc, ka Tu kaut ko esi vai neesi izdarījis.
35. Nevajag pētīt dzīvi. Tu parādies tajā un paveiksi tik, cik iespēsi.
36. Novecot ir daudz veiksmīgāka alternatīva, nekā mirt jaunam.
37. Taviem bērniem ir tikai viena nākotne.
38. Nobeigumā jēga ir tam, ka Tu esi izbaudījis mīlestību.
39. Izej pastaigāties katru dienu, brīnumi notiek katrā vietā.
40. Ja mēs saliktu kaudzē visas mūsu problēmas un salīdzinātu tās ar svešām, mēs ātri savāktu savējās.
41. Skaudība ir veltīgs laika patēriņš. Tev jau ir viss, kas vajadzīgs.
42. Tomēr pats labākais vēl ir priekšā.
43. Nav svarīgi, kā Tu jūties, piecelies, apģērbies un izej cilvēkos.
44. Nepiekāpies.
45. Kaut dzīve nav pārsieta ar lenti, tā tomēr ir dāvana.
Izrēķināts, ka 93% cilvēku nepārsūtīs šo ziņojumu. Ja attiecaties uz tiem 7 %, kuri tomēr pārsūtīs, dariet to, izmatojot virsrakstu 7 %.

I been up and down these same damn roads, nothing ever seems to change You Grow a little older, then one day the strange becomes mundane

bija tumšs rudens vakars, pūta ass vējš apkārt gaismu sniedza tikai vecās laternas ceļa malā, tās sniedzās tik tālu cik vien bija iespējams redzēt. Viņš pa šo ceļu jau gāja ļoti ļoti ilgu laiku, tas viņam bija sniedzis daudzas atmiņas..  tagad ejot par to viņš izjuta sāpes, sāpēja viss, kurpju zoļu pieskāršanās tam, gaiss ko viņš elpoja un lietuslāses kas kā mazas adatas sitās viņa sejā. viņš mīleja lietu. vienmēr bija mīlējis, šobrīd pat tas likās auksts un tajā pašā laikā salds.. tā bija dīvaina sajūta! skatoties uz, plaisām un bedrēm uz šī ceļa viņš jutās skumjš, ka arī tas kas viņam sniedzis tik daudz laimes brīžu un atmiņas - parasts ceļš, mirst.. lēnām skatiens kļuva bālāks, neizteiksmīgāks attēls izplūda, bet viņs saprata ka neizplūda attēls, tas bija viņš kas izplūda, asarās, asarās par to ka neies vairs pa šo ielu, neizbaudīs ierastos skatus, nepiestās pie lielajiem krūmājiem tā malā. viņš turpināja ceļu, galvu plosija daudzas domas, atmiņas visas sajaukušās vienā kamolā kurš vandijās pa viņa galvu kļūstot tikai lielāks. kamols bija pilns ar laimi, prieka brīžiem, mīlestību, un katrā noteiktā ceļa vietā no kamola izšāvās attiecīgā atmiņa, bet tas vairs nebija tas, tās bija atmiņas, visu dzīvi viņš bija bvalstijies un mācijies no tām, šajā vakarā kamolam bija apvalks, caurspīdīgs, maigs, bet necaursitams.. turpinot ceļu ar daudzām domām no kurām neviena nebija saprotama, līdz galam izdomāta viņs ieraudzija zīmi. "ceļa remonts" un aiz tās bija jauns ceļš.. svaigs tīrs kas tā vien gaidija cilvēkus kas pa viņu ies ar saviem stāstiem, emocijām, atmiņām.. viņs apstājās uz apgriezās riņķī. steidzās lieliem soļiem, sāka skriet, pēkšņi viss galvā bija pazudis, viņs vienkārši skrēja.. skrēja.. skrēja.. brīdī kad bija asniedzis sānceliņu uz kura bija pavadīts viņa viens no laimīgākajiem dzīves posmiem viņs pieliecās un pacēla no bedres akmentiņu, noskūlpstija, ielika kabatā un devās tālāk.. tumsā..

pēc nedēļas ceļa vietā bija jauna skaista iela ar jaunām gaismām, tīra no emocijām un atmiņām.. viņš nekad tur vairs negāja..