"Vai tad redzot koku var nebūt laimīgs?" Tā ir. Man patīk domāt. Cilvēki biežāk sūdzas, nevis domā..
Cik izsmalcināts ir cilvēks darot ļaunu.. Bezpalīdzīgie dzīvnieku kliedzieni.. Dzīvnieki kliedz dažādās valodās.. Jebkurš dzīvnieks baidās no cilvēka. Neaiztiec dzīvnieku, un viņš tevi arī neaiztiks. Kad agrāk gājām pa mežu un dzirdējām balsis skrējām pie cilvēkiem.. Mūsdienās cilvēks slēpjas no cilvēka.. Senajā Ēģiptē dzīvniekiem bija tiesības sūdzēties par cilvēku..
Kurš tad no mums uz šīs zemes ir svarīgāks, izturīgāks, mūžīgāks... - mēs? vai viņi..? Mums vajadzētu mācīties no viņiem kā dzīvot.. un kā izdzīvot.. Mēs cilvēki kaut ko saprotam, bet dzīvnieki vienkārši Dzīvo.. Paskaties uz putniem. Vai uz kaut ko dzīvu. Mēs nevaram viņus saprast, jo viņi dzīvo sev, nevis citiem..
Viss dzīvais stāv ar četrām kājām uz zemes,skatās uz zemi un tiecas uz zemi.. Tikai cilvēks stāv uz zemes, bet ar rokām un galvu tiecas uz debesīm.. lūdz.. Dievu..
Dzeguze kūko, Žagata žadzina. Skraida Stirnas. Neviens nevar un nekad nevarēs tos kontrolēt. Pateikt vai tie te dzīvos arī turpmāk.. Cilvēkus var pārvietot, bet alni un mežacūku nevar. Arī ūdens nepazīst robežas. Tas vienkārši tek virs zemes.. Un zem tās..
Cilvēks glābj tikai sevi, viņi nodod visus pārējos. Mūsu māksla attēlo tikai cilvēka, bet ne visa dzīvā ciešanas.. mīlestību.. tikai cilvēku. Mēs nenolaižamies, neaizdomājamies līdz viņiem: dzīvniekiem, augiem.. Citā pasaulē.. Cilvēks taču var visu iznīcināt. Visu nogalināt. Tagad tā viars nav fantāzija..
Mūsdienu līdzība..
Darbība norisinās uz tālas planētas.. līdzīgas zemei.. Kosmonauts skafandrā. Viņš dzird austiņās troksni. Redz - viņam tuvojas kaut kas milzīgs, neaptverams. Dinazaurs?! Vēl nesaprazdams, kas tas ir, viņš šauj.. Pēc mirkļa viņam atkal kaut kas tuvojas. Viņš iznīcina arī to. Vēl pēc mirkļa vesels bars. Viņš sarīko slaktiņu. Izrādās ir sācies ugunsgrēks, dzīvnieki glābdamies skrēja pa taku uz kuras stāvēja kosmonauts.. Cilvēks!
Cilvēks mirst tāpat kā dzīvnieks, asinis visiem tek vienādi.. Tāpat kā viņiem. Un sāp.
Es skatos uz pakārtējo pasaul citām acīm.. pa zemi rāpo maza skudriņa, viņa man tagad ir tuvāka. Gaisā lido putns. Arī viņš ir tuvāks. Samazinās attālums starp mani un viņiem. Nav agrākās plaisas. Viss ir dzīvs.
Paskatieties uz dabu.. Ir jāmācās no tās.. Daba strādā, tā attīrās pati, palīdz mums. Daba uzvedas saprātīgāk nekā cilvēks. Tā tiecas sasniegt pirmatnējo līdzsvaru.. Mūžību.. Cilvēks uz Zemes ir viesis. Viņš te nav mājās, bet ciemos. Mēs te esam ciemos..
Mežā. Pie bērza. Atspiedos. Tieši pie mans sejas pa stumbru rāpoja skudras.. nedzirdot mūs.. nepievēršot nekādu uzmanību.. Es skatijos uz viņām.. Tik tuvu.. Mēs pazudīsim.. Bet viņas mūs pat nepamanīs..
Paldies!
iespaidi no: "Černobiļa lūgšana" Svetlana Aleksijeviča..
Paldies.
