Šis stāsts būs atmiņas.. kā jau katra cilvēka galvā svaidās daudzas lielākas un mazākas, patīkamākas un nepatīkamākas, spilgtākas un blāvakas.. šī ir viena no īpašākajām.. ne tāpēc ka šajā noteiktajā dienā notika kas īpašs, nē! šīs atmiņas ir īpašas, jo tās ir stimuls, mācība, vēstijums man un citiem... diemžēl šāda tipa vēstijumus mēs neuztveram, vienkārši nepamanam..
Šis stāsts sākās kādā skaistā rudens dienā.. aceros bija patīkami silta, saulaina rudens diena.. kā jau pats esmu dzimis rudenī man rudens ir sirdij tuva lieta.. patīkami sajust kā pēc skaistās krāšņās vasaras pasaule lēnām gatavojas lielajām pārmaiņām - ziemai.. atceros, ka tjā dienā satiku sev tuvu cilvēku - draugu.. un pēc satikšanās devos tā teikt "mājup" kā jau biju paspējis iesaukt savas Rīgas naktsmājas - Juglas kopmītnes.. stāvot pieturā, gaidot tik ļoti iecienīto 40. autobusu man blakus piebrauca jauna māte ar savu pirmdzimto ratiņos.. šajā brīdī vel nenojautu cik ļoti šis bērns mani iespaidos uz atlikušo dzīvi (ir pagajis pusgads, bet visu atceros tā itkā tā būtu tā pati diena pirms 6 mēnešiem). Gaidītais autobuss nebija ilgi jāgaida.. piestājot tam atvērās durvis un melnā masa - cilvēki sāka tajā gāzties iekšā.. lai tik paspētu, lai atrastu sēdvietu - kā nu kurš.. Jaunā māte viena pati nevarēja iecelt ratiņus autobusā, es palīdzēju.. izmetusi klusu "paldies" tā piestāja pretī durvīm pie loga.. kā jau 40 autobusam raksturīgi - vietu nav - viss piebāzts! tā nu es iespraucos pie loga un stāvēju iepretim bērnu ratiņiem..
Pietura paskrēja pēc pieturas.. autobuss lēnām virzijās pa savu maršrutu uz priekšu.. Laikam ejot sāku vērot dūmojošās mašīnas, nogurdinātos un nomāktos cilvekus, pelēkās ielas, bez lapām atstātos kokus.. un tad.. mans skatiens sadūrās ar pretskatienu.. uz mani ar savām pelēkzilajām lielajām acīm skatijās šis bērns.. mazā dvēselīte ko pirms neilga brīža biju palīdzejis iecelt autobusā.. viņš uz mani skatijās un nenovērsās. vienkārši vēroja manas acis ar neslēptu izbrīnu.. tas man lika aizdomāties, par ko viņs tā brīnās.. ko viņs tajās pamanija.. mūsu acu kontakts turpinājās vel pāris minūtes.. tad ES novērsos.. iemeslu nezinu, nēesmu no tiem cilvekiem kuru baida acu kontakts.. iespējams sakautrējos ko padomās mazā māte - viens jaunēklis truli stāv un skatās uz viņas bērnu.. nepagāja ne minūte un mēs atkal saskatijāmies.. viņs turpināja mani vērot ar savāl lielajām tīrajām acīm.. un tad es sapratu.. sapratu kapēc arī mani tā piesaistija viņa skatiens..
Mazā bērna acīs bija izbrīna par to, kādēļ manas acis nestaro tāpat kā viņa..
Cilvēki spēj noslēpt, norobežot un iespējams pat aizmirst daudz ko.. bet acis nodod.. ne velti pastāv teiciens - Acis - dvēseles Spogulis. visi mūsu pārdzīvojumi, visas problēmu atstātās sāpes, izmisumi, dusmas un emocijas atstāj mazu daļiņu no sevis mūsu acīs.. tapēc arī cilvēku acis mainās dzīves gaitā.. mainās krāsa, mainās skatiens, mainās to dzidrums..
Šī bērna acīs nebija sāpes, nebija pārdzīvojumi un spilgtas emocijas.. viņas vel nezināja kas tas ir.. šis bērns vel tikai stāvēja visu šo emociju priekšā, stāvēja uz sliekšņa gaidīdams, kad beidzot tas viss sāksies.. mazās dvēselītes acis bija kā balta tīra lapa, kā jauna grāmata kura grasās tikt piepildīta ar stāstiem, vārdiem atkāpēm.. arī svītrojumiem un plaisām..
Cilvēki aizmirst, aizmirst vai vienkārši neatceras ka arī viņi paši kādreiz tādi bijuši.. bijuši sākumā.. arī es biju to aizmirsis. Bet šis acu skatiens, šī vistīrākā saikne ar cilvēka iekšējo pasauli man to atgādināja, tas mani tā teikt ievilka sevī un uz mirkli ļāva man paskatīties ar viņa acīm.. Šajā brīdī manī uzreiz bija spilgtas pārdomas.. saistībā ar mazo dvēselīti kura vel tikai visu pieredzēs.. par ko tā izaugs? kas dzīve notiks ar šo skatienu? kā tas mainīsies> vai šī neviltotā un dabīgi spožā dzirksts izzudīs? man bija gan ļoti ļoti žēl mazās dvēselītes, gan tai pat laikā liels prieks..
Žēl tāpēc ka tā vel tikai mācīsies izdzīvot šajā pasaulē, vel dzīs savas saknes grūtajā dzīves upes sākumceļā...
un šai dvēselei vel tikai priekšā visas sāpes un pārdzīvojumi kas to sagaida.. Bet mani saviļņoja arī tas kā tā sajutīs pirmās prieka asaras.. pirmo draudzību, mīlestību.. ieraudzīs Dabas skaistumu visapkārt, ieraudzīs saullēktus un saulrietus.. zvaigžņotas nakts debesis...
Es nezinu kā mainīsies šīs lielās pelēkzilās acis.. ar kādiem notikumiem tiks pierakstīta viņa dzīves grāmata, kādus līkločus un šķēršļus sagādās dzīves upe.. bet es zinu ka šīs acis man iemācija.. atslēgties no visām raizēm, un baudīt mirkli, paskatīties uz pasauli bērna acīm.. jaunām, dzīvespriecīgām, arī nedaudz naivām, bet galvenais - tīrām no rūpēm un ikdienas pārdzīvojumiem...
Ceļš uz kopmītnēm vel nekad nebija bijis tik skaists...
